Gribas kaut ko uzrakstīt, bet nav par ko. Parasti ir otrādi, ir miljons ideju un iemeslu, bet klabināt taustiņus ir slinkums, formulēt domas vēl lielāks slinkums, un visvairāk slinkums ir skaisti veidot frāzes.
Beigu beigās atcerējos iemeslu. Es pabeidzu lasīt "Karu un mieru". Ja esmu pavisam precīzs, es jau paspēju izlasīt Lema "Fiasko" un pusi no grāmatas "Dieva dzinēji", neatceros, kura autora, jo vēl neesmu izlēmis, patīk vai nē.
Vispirms par "Karu un mieru". Vispār vecais Ļevs bliež jaudīgi zīmē plašus audeklus, diezgan epohāli dzīviskus. Pāris reizes pat bija žēl personāžu. Īpaši kņaza Andreja, kurš saka brīnišķīgas lietas, kad pie viņa pirmo reizi atbrauc Pjērs, un ne tikai šajā reizē. Varu palielīties - lai mans pasaules uzskats kļūtu tāds kā kņazam Andrejam, man nevajadzēja nodzīvot gandrīz līdz 30 gadiem un dabūt kontūziju no šāviņa. Žēl tikai, ka reliģiozais onkulis Tolstojs beigu beigās veikli noved lasītāju pie tā, ka pat tādi pārliecināti, izglītoti un cēli materiālisti un ateisti kā Andrejs galu galā Ieraudzīs Dieva Žēlastību (c)
Un vispār Tolstojs spītīgi apgalvo, ka dzīve ir mainīga padarīšana, pilna nejaušību, fizioloģija nosaka personību uzvedību, bet apstākļi nosaka vēstures uzvedību. Par laimi, spriežot pēc viņa paša duļķainās dzīves līnijas, mūsdienu cilvēks, kurš sagrābstījies psiholoģiju pa virsu, teiktu, ka Tolstojs bieži vien sublimē paša kompleksus un pārmērīgi refleksē. Vēl nav skaidrs, no kura gala beigās ir piešūta filozofiskā eseja, kas vāji saistīta ar pārējo tekstu, atšķirībā no spriedelējumiem par vēsturi tieši grāmatā. Tas tāpēc, lai paaudzinātu lasītājus? It kā pati grāmata ir izklaidei, bet beigās vajag pastrādāt ar prātu?
Un mani, protams, it nemaz nepriecē gala secinājumi par reliģiju, kas, redzies, ir cilvēces sirdsapziņa, un vienīgā spēj dot īsto dzīves jēgu. Lūk, lasa ko tādu ierobežoti cilvēki (ne visi ticīgie ir ierobežoti, lūgums neizkropļot vārdus) un pēc tam mēģina pierādīt: "Bet lūk Tolstojs teica!"
Par laimi, materiālistiem un skeptiķiem ir savi, ne mazāk jaudīgi prāti. Viens no tādiem cilvēkiem - lielais poļu rakstnieks un filozofs Staņislavs Lems.
"Fiasko" - viens no viņa pēdējiem darbiem ZF žanrā (formāli), ko daudzi atzinuši par ārkārtīgi izcilu darbu. Tomēr, kad es lasu Lemu, man rodas sajūta, līdzīga tai, kad klausos noteiktu mūziku. Grūti to izteikt vārdos. Vistuvākā būs žēlīga bezpalīdzība, kripata izbrīna, atsvešināts satricinājums un jautājums: "Kā?". Kā cilvēks var radīt kaut ko tādu? Kādai neticamai iztēlei ir jābūt, lai radītu to, ko 95% cilvēku uz planētas pat nevarēs lāgā saprast? Kādam prātam, lai tas viss izskatītos diezgan nepretrunīgi? Kādām zināšanām un erudīcijai, ja katrā desmitajā teikumā ir vārds, pēc kura skaidrojuma jālien vārdnīcā, bet katrā simtajā - vārds, kura nav arī vārdnīcā?
Kamēr Tolstojs ar Dostojevski izzīž no pirksta izdomātas tikumības un morāles problēmas, Lems mēģina attiecināt šādas problēmas uz civilizācijas eksistenci un attīstību. Viņš skatās uz priekšu, nevis slīkst pēc definīcijas neatrisināmos jautājumos.
Grāmatas - Nedaudz par grāmatām
2006-04-07